Smiltsērkšķi ir eleagnu dzimtas augi. Ģintī ir trīs sugas – parastais, vītollapu un Tibetas smiltsērkšķis. Parastajam smiltsērkšķim
Hippophae rhamnoides L. ir deviņas pasugas, no kurām saimnieciski nozīmīgākās ir Mongolijas smiltsērkšķis
H.rhamnoides ssp. mongolica , kas savvaļā aug Rietumsibīrijas dienvidos, Altajā, Sajānos, Vidusāzijā, Mongolijā un Aizbaikālā un piejūras smiltsērkšķis
H.rhamnoides ssp. rhamnoides, kas savvaļā sastopams Baltijas un Ziemeļjūras piekrastē. Ogu iegūšanai paredzētos komercdārzos dažādās valstīs aug šo divu pasugu hibrīdi, kuru ģenētika piemērota attiecīgās vietas klimatam.
Auga ģints nosaukums
Hippophae tulkojumā nozīmē „spīdošais zirgs”, jo senas leģendas vēsta, ka novārdzināti zirgi, ēdot smiltsērkšķu dzinumus, atkopušies tā, ka pat spalva sākusi spīdēt.
Vietas izvēle
Smiltsērkšķus var sekmīgi audzēt gaišās, atklātās vietās pietiekami mitrās mālsmilts un smilšmāla augsnēs. Optimālā augsnes reakcija-viegli skāba (pH 5,5 līdz 6,5). Nepieredzējuši audzētāji smiltsērkšķus kļūdaini uzskata par sausumizturīgiem augiem, jo to nosaukumā ir vārds smilts. Latvijas klimatam piemērotās piejūras izcelsmes šķirnes tiešām labi aug vieglās augsnēs, bet tikai tad, ja tās ir pietiekoši mitras. Jāizvairās no vietām, kur tuvu augsnes virskārtai atrodas pliens vai glūda. Vispiemērotākās ir palienes, pietiekoši mitras (bet ne pārpurvojušās) zemienes, kur gruntsūdens līmenis vasarā ir ap 1 metru. Jo vieglāka augsne un straujāka ūdens caurtece, jo tuvāk augsnes virsai var būt gruntsūdens. Kad lapas izplaukušas, ilgstoši stāvošu ūdeni augsnes virskārtā gan smiltsērkšķi necieš. Izvēlētai vietai jābūt ar dabisku noteci, beznoteces ieplakās smiltsērkšķu saknes smok no skābekļa trūkuma, krūmi iznīkst. Ja vieta pasausa, jāgatavojas uz pamatīgu laistīšanu. Piejūras smiltsērkšķi ir tipiski zemieņu augi, uz pauguriem tie nīkuļo. Kā jau agrīnā pēcleduslaikmeta floras augi no salnām un sala tie nebaidās, tāpēc droši stādāmi zemās vietās. Ziedi salizturībā var sacensties pat ar kārkliem. Neticami, bet pie mums ziedēšanai nav traucējis pat 7 grādu sals.
Stādīšana
Smiltsērkšķu kailsakņu stādus stāda tikai pavasarī, tikko augsne atkususi, jo Latvijā audzējamo šķirņu saknes turpina augt rudenī līdz pat augsnes sasalšanai, tāpēc rudens stādījumi ieaugas slikti. Stādus ar segtām saknēm (podotos) gan var stādīt arī rudenī. Vienam stādam pienākas apmēram 8 kv.m „apdzīvojamās platības”. Un ne mazākā noēnojuma visas dienas garumā !
Smagākās augsnēs stādus stāda tikpat dziļi, kā tie auguši kokaudzētavā, bet vieglākās augsnēs – par 3-4 cm dziļāk. Stādu virszemes daļu saīsina par 1/3 tā, lai visi palikušie dzinumi būtu vienādā garumā, saknēm nogriež tikai bojātās daļas. Ja sakne ir ļoti gara, to nesaīsina, bet ieloka stādāmā bedrē. Smiltsērkšķu saknes ir ļoti plastiskas gan pēc izskata, gan pēc savas „izturēšanās”, taču tās ir jutīgas pret bojājumiem.
Uz 7 vai 8 sievišķajiem augiem jāiestāda viens vīrišķais, to novietojot valdošo vēju pusē, vai grupas centrā. Plantācijās vīrišķos augus izvieto sekojoši:
Sievišķo un vīrišķo stādu izvietojumStādot augsni parasti nemēslo, jo saknes ir jutīgas pret tiešu saskari ar minerālmēsliem. Kūtsmēsli un trūdvielām pārbagātas augsnes palielina risku augiem saslimt ar sakņu vīti, jeb verticilozi. Jāatceras, ka arī savvaļā smiltsērkšķi neaug trūdvielām bagātās augsnēs. Labas sekmes dod kompleksais virsmēslojums pēc stādīšanas. Pirmajā gadā vēlams stādiņus „palutināt” ar ātri šķīstošo kristalonu 18-18-18, (viena ēdamkarote uz 10 litriem ūdens regulāri laistot), vēlākos gados agri pavasarī zem katra krūmiņa paber pāris saujas jebkura kompleksā mēslojuma ar daudzmaz vienādu NPK attiecību un mikroelementiem, īpaši molibdēnu, kas sekmē gumiņbaktēriju attīstību. Jāseko, lai minerālmēslu granulas nesaskartos ar krūma stumbru un nepaliktu lapu žāklēs. Nedrīkst lietot hloru saturošu mēslojumu. Pēc stādīšanas vēlams apdobi mulčēt ar rupju materiālu, vislabāk ar koksnes šķeldām (ne smalkām skaidām !), tas saglabās vienmērīgu augsnes mitrumu, sargās saknes no pārkaršanas, bet ļaus augsnei arī elpot un laidīs cauri lietus ūdeni. Mulčas slāņa biezumam jābūt vismaz 7 cm.
Dārza kopšana
Smiltsērkšķu saknes atrodas tuvu augsnes virskārtai, tāpēc vēlākos gados augsnes irdināšana ap krūmiem nav vēlama, labāk smiltsērkšķi jutīsies zālienā. Īsi un regulāri pļauts zāliens neatņem smiltsērkšķiem ūdeni un barības vielas, labi izskatīsies, kā arī neļaus dārzam aizaugt ar sakņu atvasēm.
Lai smiltsērkšķi labi augtu un bagātīgi ražotu, ļoti liela vērība jāvelta tam, lai augsne ap krūmiem būtu pietiekoši mitra, it īpaši jūlijā dzinumu intensīvas augšanas laikā un augustā ogu briešanas un gatavošanās laikā.
Pirmajos trīs gados, kamēr jaunie krūmiņi vēl neražo, jāveido to vainags simetriska atvērta kausa veidā. To dara, katru gadu saīsinot spēcīgi augošus vadzarus, nogriežot vājos, slimos, aizlauztos, galvenokārt krūma centrā augošus zarus. Ražojošā vecumā krūmu apgriešana notiek automātiski, nogriežot ogas kopā ar augšējiem un sānzariem. Tā jāpapildina ar sanitāro apgriešanu.
Maija sākumā augsni ap krūmiem mēslo ar bezhlora kompleksajiem granulētajiem minerālmēsliem, kas satur slāpekli, fosforu un kāliju apmēram vienādās attiecībās. Mēslojuma deva atkarīga no augsnes auglības, vidēji tā ir 200 g/kv.m.
Ražas vākšana
Smiltsērkšķu ogu plūkšana ir ļoti darbietilpīgs pasākums, kas līdz šim ir aizkavējis šīs vērtīgās kultūras plašāku audzēšanu. Ar pirkstiem vienā dienā var noplūkt tikai 10-15 kg ogu. Vākšanu nedaudz paātrina āķveida palīgierīces. Skrāpji pārāk traumē zaru mizu. Krūmu kratītāji izrādījušies mazefektīvi. Pēdējos gados par racionālāko, īpaši komercdārziem piemēroto ražas vākšanas metodi tiek uzskatīta zaru nogriešana kopā ar ogām, pēc tam tos sasaldējot, nokratot un sasaldētā stāvoklī attīrot no piemaisījumiem. Šādi ogas novākt var ātri, apmēram 100 kg/cilv./dienā, bet jārēķinās ar ražu tikai katru otro gadu, jo smiltsērkšķiem ogas aizmetas uz iepriekšējā gada dzinumiem. Lai ražu iegūtu ik gadus, jāveido divu pamīšus novācamu lauku stādījums.
Smiltsērkšķus audzē īpaši veselīgu produktu ražošanai, tāpēc ļoti svarīgi ir novākt ogas laikā, kad tajās ir visvairāk fizioloģiski aktīvu vielu. Visvērtīgākās ir vēlu vāktās ogas, tajās ir vairāk dziednieciskās eļļas un tajā šķīstošo vitamīnu. Sula no vēlu vāktām ogām nav tik skāba, tai jāpievieno mazāk cukura. C vitamīna saturs gan ir nedaudz augstāks agri vāktajām ogām. Ja ražu vāc, nogriežot ogas ar visiem zariem, tad jāņem arī vērā, ka vēlu apgrieztie krūmi pavasarī labāk ataug.
Slimības un kaitēkļi
Smiltsērkšķiem Latvijā novērotas divas slimības.
1. Postošākā ir vadaudu mikoze Verticillium dahliae. To izraisa augsnē mītoša parazitāra sēne, kas invadē saimniekaugu caur saknēm. Slimības simptomi parādās vasaras vidū – atsevišķiem zariem sāk dzeltēt un nobirt lapas, ogas priekšlaicīgi iekrāsojas, nesasniedzot šķirnei raksturīgo izmēru. Stumbra un zaru miza slimās vainaga daļas pusē kļūst sarkanīgi brūna. Bojāto zaru šķērsgriezumā redzami tumši pelēki atmirušu vadaudu gredzeni. Uz inficētajām saknēm ir nelieli, melni nekrotiski plankumi. Slimie augi parasti neatveseļojas, tie pilnīgi nokalst viena vai divu gadu laikā. Pārbaudītu un videi draudzīgu efektīgu cīņas līdzekļu pret šo slimību pagaidām nav, tāpēc jāpievēršas sekojošiem profilaktiskiem paņēmieniem:
- Jāievēro pareiza augseka, smiltsērkšķus nav ieteicams stādīt vietās, kur pirms tam auguši pret vadaudu mikozi ieņēmīgi augi – kartupeļi, tomāti, zemenes, plūmes, avenes, rozes, asteres, dālijas, peonijas, pelargonijas, gerānijas, krizantēmas, limonijas, lauvmutītes, spirejas, irbenes, kļavas, vīksnas, gobas. Visbīstamākie ir nakteņu dzimtas priekšaugi. Stādījumi nav pieļaujami vietās, kur 1g augsnes ir vairāk par trijām V.dahliae kolonijām. Ar vadaudu mikozi nemaz neslimo skuju koki, graudzāles, ābeles, bērzi un ozoli. Kā priekšaugi, kā arī zemsedzē vēlami baltais āboliņš un pļavas lapsaste, jo uz šo augu saknēm ir vadaudu mikozei antagonistiskas gumiņbaktērijas.
- Jācenšas neievainot saknes, tamdēļ nav vēlama augsnes irdināšana ap krūmiem un sakņu atvašu izrakšana. Dārzā jāuztur regulāri pļauts zāliens.
- Laikus jāizrok un jāsadedzina slimie krūmi.
- Ar vienām grieznēm jāgriež tikai vai nu slimie vai veselie zari. Slimo zaru griešanai izmantotās grieznes un slimo augu izrakšanai lietotās lāpstas jādezinficē uz atklātas liesmas.
- Vietās, kur auguši slimie augi, nevajag stādīt jaunus.
- Jāaudzē klimatam piemērotas šķirnes.
-
2. Pumpuru bakterioze Pseudomonas syringae ir mazāk postoša, tai raksturīga pandēmiska aktivizēšanās, ko sekmē silts un lietains rudens un atkušņiem bagāta ziema. Šī slimība neizraisa krūmu bojāeju, taču iznīcina pumpurus, samazinot ražu un padarot zarus mehāniski neizturīgus pret snieglauzēm. Slimības izraisītājs iekļūst zarā rudenī caur stadiāli vecāko lapu kātiņu atraušanās rētām. Šīs lapas atrodas dzinumu pamatnes daļā un rudenī nokrīt pirmās. Baktērija kļūst aktīva, kad saimniekaugs ir „aizmidzis” ziemas miegā, siltā laikā izraisot pumpuru un tiem apkārt esošo audu puvi. Pirms pumpuru plaukšanas simptomi ir grūti pamanāmi. Bojātie pumpuri ir mazāki, tumšāki, miza ap tiem ir nedaudz iegrimusi. Zem nogriezta pumpura redzams melns atmirušu audu plankumiņš. Pārbaudītu un reģistrētu aktīvu cīņas līdzekļu pret bakteriozi nav, teorētiski varētu līdzēt dzinumu pamatnes daļu apsmidzināšana rudenī pēc ražas novākšanas ar baktericīdiem šķīdumiem. Profilaksei der iegaumēt:
- Jāizvairās no stādījumu ierīkošanas apšu, papeļu un ceriņu tuvumā, kas ir ieņēmīgi pret P.syringae.
- Laikus jāizgriež un jāsadedzina slimie zari.Vērā ņemami insektu bojājumi smiltsērkšķiem Latvijā nav novēroti. Karstās un pietiekoši mitrās vasarās uz jauno dzinumu galiem ir daudz laputu, taču redzamus augšanas traucējumus tās nerada. Insekticīdus lietot nevajag, jo uz smiltsērkšķu krūmiem var sastapt arī daudz mārīšu, kas barojas ar laputīm. Tipiski ir ikgadēji dārza vabolīšu Phyllophertus horticola „uzlidojumi” jūnija beigās vairošanās periodā. Pieaugušās vaboles grauž smiltsērkšķu lapas, taču parasti nerada ievērojamus bojājumus. Vabolītes ir aktīvas tikai 7-10 dienas, pēc tam tās nemana līdz nākošajiem Jāņiem. Ja vabolīšu ir ļoti daudz, tās var uzmanīgi nopurināt platā un seklā traukā, kurā ieliela eļļa, jo tās instinktīvi sakļauj kājas un krīt lejā pie mazākā zara satricinājuma.
Meža zvēri smiltsērkšķu zarus un mizu uzturā nelieto, tāpēc stādījumus var neiežogot. Stirnu āži gan mēdz noberzēt ar ragiem atsevišķus smiltsērkšķu krūmus, iezīmējot savu „apsaimniekojamo” teritoriju. Problēmas var radīt ūdenskrātuvju tuvumā mītošās ūdensžurkas, kas var apgrauzt smiltsērkšķu saknes. Lielāku apdzīvotu vietu tuvumā ogas var apēst vārnveidīgie putni – vārnas, žagatas, kovārņi. To pašu var sagaidīt no pārlidojošiem strazdu bariem. Dārzu pret putniem var efektīgi pasargāt ar akustiskajām gāzes šautenēm, vai arī atskaņojot attiecīgās putnu sugas trauksmes kliedzienus.
Avots:
https://www.zeltoga.lv/stadi.html 
